Akmeņdārzs nav latviešu izlolota ideja, tāpēc dažkārt pret to ir noliedzoša attieksme kā pret mūsu ainavā neiederīgu. Taču ir cilvēki, kuri nevar iedomāties savu dārzu bez šā elementa. Klasiskais akmeņdārzs ir kalnu ainavas - klints imitācija, kur ir terases ar augiem, kas piemēroti nabadzīgām augsnēm. Lai gan ir skaidrs, ka klintis nav Latvijai raksturīgas un akmeņdārzs ir mākslīgs veidojums, tomēr svarīgi, lai tas izskatītos pēc iespējas dabiskāks, it kā saplūdis ar apkārtni, tai pieskaņojies, tāpēc akmeņus daļēji ierok zemē. Jauki, ja tie ir apauguši ar sūnām ziemeļu pusē.

Ideāli, ja pie mājas dienvidu pusē ir dabiskas nogāzes, terases, tās ir lieliskas vietas akmeņdārzu veidošanai. SIA «Lietišķās informācijas dienests» vadītājas Aivas Vīksnas mājās Garkalnes novadā akmeņdārzs ir jau astoņus gadus. Kopā ar ainavu arhitektiem viņa izšķīrusies par tā veidošanu, jo apkārtnes reljefs bija tam piemērots – māja atrodas it kā kalnā un no tās uz leju ved celiņš uz ezeru. Šajā nogāzē tad arī izveidotas divas terases akmeņdārzam. Parasti akmeņdārza augi ir maziņi, bet, ja tos sastāda uz terases, paceļot augstāk, tad ir iespējams daudz labāk novērtēt to skaistumu.

Piedomājot pie hidroizolācijas risinājumiem, akmeņdārzu ir iespējams piekļaut mājas sienai. Tā izveidots akmeņdārzs apzaļumošanas uzņēmuma «Jaunbērzi» ainavu tehniķes Anitas Albrantes mājās, un tas ļoti veiksmīgi nosedz augstos ēkas pamatus. Tā varam iegūt efektu, ka nevis akmeņdārzs ir pie mājas, bet ēka ir it kā iegrimusi uzkalniņā. Laukos akmeņdārzus mēģina veidot uz pagrabu jumtiem.

Vairākums akmeņdārza augu ir saulmīļi, tāpēc noteikti tas atradīsies saulainā vietā dienvidu pusē. Ir cilvēki, kas izveidojuši ļoti skaistus akmeņdārzus nogāzītē starp savu žogu un ielu, ievērojusi SIA «Zaļā rota» vadītāja Guna Parfenoviča.

Akmeņdārzu veidot var ne tikai no granīta laukakmeņiem, bet arī dolomīta, izmantot oļus kā dekoratīvo elementu. Jāatceras gan, ka dolomīta ietekmē augsne kļūst sārmaina un tādā nepatiks augt skābumu mīlošajiem rododendriem vai viršaugiem. Akmeņdārza veidošana ir diezgan dārgs prieks, atzīst speciālisti. Īpaši, ja jāmaksā par akmeņiem, to atvešanu, arī augsni un stādāmo materiālu, tāpēc noteikti ir jāapsver, vai tomēr nav vērts šo darbiņu uzticēt profesionāliem dārzu veidotājiem, jo citādi nebūs patīkami, ja ar paša radītā darba rezultātu būsiet neapmierināts un nauda būs maksāta velti.

Akmeņdārzu veido, vispirms vajadzīgajā formā saliekot akmeņus, lai tie turētos kopā un būtu stabili, jo ravējot noteikti nāksies pa tiem staigāt. Var jau arī akmeņus samūrēt kopā, bet tas jādara tā, lai tas nebūtu redzams, jo tad zūd dabiskuma efekts. Pēc tam aizpilda tukšās vietas ar zemi. Lai augi justos labi, tiem nepieciešama auglīga augsne, tādā arī ilgāk saglabāsies mitrums, ļaujot stādiņiem labāk pārciest sausuma periodus. Ieteicams lapu trūdzemes, kūdras un grants maisījums.

Stāvākās vietās, iespējams, akmeņdārzā būs nepieciešams izmantot speciālu tīklveida materiālu, lai novērstu augsnes noslīdējumus. Ja akmeņdārzu veidojat pie mājas, vēlams, lai tajā izmantotie materiāli parādītos vēl kaut kur mājas un dārza arhitektūrā, celiņu segumos, soliņos vai citos elementos. Svarīgi tos visus saskaņot.

Vairākums akmeņdārza augu zied pavasarī, tāpēc šajā laikā tas parasti ir vienreizēji krāšņs, stāsta G. Parfenoviča. Bet, lai tas būtu dekoratīvs visu gadu, ir jādomā par augu daudzveidību, jāiestāda kāds mūžzaļais augs, zemās skujeņu formas, viengadīgās puķes. Tā Vīksnu ģimenes akmeņdārzā ir sastādīti gan dažādos gadalaikos ziedošie augi, krokusiņi, hiacintes, klājeniskās rozes, gan mūžzaļie augi. Tāpēc tā skaistumu var baudīt visu gadu un saņemt no šīs akmeņdārza vides daudz spēka un enerģijas ikdienai, liecina Aivas Vīksnas pieredze. Ar nepazīstamiem un neizmēģinātiem augiem nevajadzētu pārlieku aizrauties, iesaka dārznieki. Vislabāk, lai vairākums stādiņu būtu izturīgi un mazprasīgi, tad arī jums vajadzēs pielikt mazāk pūles to kopšanā. Var iestādīt dažāda veida laimiņus, klinšu aurīnijas, sīpolpuķītes, dzirkstelītes, obrētas, mūžzaļās ibēres, īlenlapu gaurenītes, krāsainībai vasarā pa kādai viengadīgai puķei. Ja vieta ļauj, var izvēlēties arī zemās formas krūmiņus, piemēram, kadiķus. Pārlieku tuvu nevajadzētu stādīt dažādus strauji augošus klājeniskos augus, jo tie ātri pamanās ielīst viens otra klājienā, tā notiek, piemēram, iestādot aslapu floksi blakus ložņu cekuliņam, stāsta G. Parfenoviča. Tos jācenšas nodalīt ar cerveida augiem un ik pa laikam ierobežot to augšanu apgriežot.

Grūtākais pārbaudījums akmeņdārzu īpašniekiem ir ravēšana. Dažreiz jāņem nazis un jāmēģina ar to izkasīt ārā pienenes, kas pamanījušās ieaugt starp diviem akmeņiem. Tieši grūtās kopšanas dēļ dažkārt cilvēki atsakās no domas par akmeņdārzu, uzskata A. Albrante. Lai nebūtu jāpieliek tik lielas pūles, dobes pat mulčē.

 

Raksts publicēts laikrakstā  Latvijas Avīze  01.06.2007
Konsultēja:
Jaunbērzi AF projektu vadītāja Anita Albrante