Ūdens krātuve mājokļa tuvumā veido estētisku vidi, noder gan atpūtai, gan saimnieciskām vajadzībām – tur var audzēt zivis, ņemt ūdeni un pat ieguldīt caurules siltumsūkņa ierīkošanai. Nelielu baseinu pie mājas var ierīkot pašu spēkiem, neaicinot palīgā speciālistus.

Baseins

Nelielās piemājas platībās vai dārziņu kooperatīvos visbiežāk ierīko ar plēvi izklātus vai jau gatavus plastikāta baseinus. Pēdējo izveide ir salīdzinoši vienkārša un lēta. Baseina izmēru un formu viegli piemērot jebkura tipa dārzam, turklāt šādos gadījumos nav svarīgs grunts sastāvs – izrok piemērota lieluma bedri un tajā iegulda pirkumu.

Lielveikalos "Depo", "K-Rauta" un dārzkopības veikalos ir nopērkami dažādu tilpumu (no 150 l līdz pat 4000 l) gatavās formas baseini. Arī to cenas ir atšķirīgas. Preces akcijas laikā 300 l baseinu var nopirkt pat par četrdesmit latiem! Lielos baseinus (virs 2000 l) jāpasūta iepriekš.

Ar plēvi parasti mēdz izklāt neliela izmēra ūdenstilpni. Vispirms iezīmē baseina aprises, tad izrok paredzētajā dziļumā un nolīdzina bedres malas. Visbeidzot ieklāj plēvi un malas nostiprina ar akmeņiem vai ķieģeļiem.

Baseina plēves vēlamais biezums ir vismaz 0,5 mm. Tās mēdz būt arī vairākus milimetrus biezas platumā no 2 m līdz 8 m. Lielākoties melnas, bet sastopamas arī zilas, zaļas. Ir pat fotoplēves ar akmeņu rakstu, kas gan nav lētas (cena aptuveni četri lati par kvadrātmetru).

Kad plēve ieklāta, var iepildīt ūdeni. Tur, kur tā nav kārtīgi nospriegota, veidojas negludumi. Visvieglāk tos novērst, uzmanīgi pavelkot plēvi uz vienu vai otru pusi.

Dīķa plēves kalpo apmēram 15-20 gadus, ja vien bedrē nepaliek asumi, kas to var pārdurt. Plēves var pārklāt ar dekoratīviem akmeņiem, oļiem, dolomītu vai citiem materiāliem. Akmeņus dekoratīvos nolūkos drīkst izvietot uz plēves, kas ir vismaz 1,5 milimetru bieza.

Ar plēvi izklātā dīķī ūdens apmaiņa notiek tikai ar sūkņa palīdzību, un ļoti iespējams, ka ar laiku ūdens kļūst zaļš, sāk augt aļģes un rodas nelabas smakas. Bērnus tādā vairs nevarēs laist plunčāties, smukās zivtiņas tur arī neizdzīvos un beigās vēl aizsērēs ūdens sūknis. Lai to novērstu, var ierīkot biofiltru, kas attīra no aļģēm, lapām un mikroorganismiem. Procesā ķīmija netiek izmantota, tādēļ šis ūdens nav kaitīgs ne cilvēku veselībai, ne zivtiņām vai mājdzīvniekiem. Biofiltra cena ir atkarīga no tā jaudas un komplektācijas. Viens no lētākiem maksā aptuveni Ls 140.

 
Dīķis

Pirms veido dīķi, ir skaidri jāizlemj – tas būs tikai skaistumam un ūdensaugiem vai tajā dzīvos arī zivis, jo atšķirīgs ir paredzamo zemes darbu apjoms. Rakt var ar lāpstu, bet ātrāk veiksies ar tehniku. Izrakto zemi parasti izmanto strauta un kaskāžu izveidei.

Ja plānots stādīt ūdensaugus, dīķim jābūt tik dziļam, lai ziemā tas neizsaltu. Ūdensrozes stāda 0,6 – 1m dziļumā, tad tās var atstāt dīķī visu gadu. Pusotra metra dziļumā pārziemo arī zivis, kas pacieš vēsāku ūdeni.

Jo dīķis ir dziļāks, jo tīrāks. Optimālais variants ir 2,5 līdz 3,5 metri, minimālais – divi metri. Protams, tas nenozīmē, ka krastiem jābūt stāviem. Ja domāts arī peldēties, tad vismaz vienā pusē nepieciešama lēzena mala. Tiesa, dīķī nevajadzētu atstāt vietas, kas ir seklākas par pusmetru.

Dīķa malas nostiprina ar akmeņiem vai mūrējot. Ja paredzēts veidot strautu, kaskādi vai strūklaku, ar akmeņiem var nomaskēt arī cirkulācijas sūkni un caurules.

Lai arī dolomīts gar dīķi izskatās skaisti, katru pavasari tas kaļķojas, nelabvēlīgi ietekmējot sūkņa darbību. Savukārt oļi neturas tik stabili kā lielāki laukakmeņi. Neliela, dabīga dīķīša malas var nostiprināt ar virpotiem koka mietiņiem, bet stāvākus krastus no iebrukšanas pasargāt, izklājot ar ģeotekstilu – agrotīklam līdzīgu materiālu, ko piedāvā būvmateriālu veikalos. Pirms tam krastus attīra, nolīdzina, bet tekstilu nofiksē ar akmeņiem.

Lai ūdens vienmēr būtu skaisti zils, bez ķīmikālijām grūti iztikt, tomēr tās var būt nāvējošas ūdensaugiem un zivīm.

Speciālisti apgalvo, ka dīķus attīra pareizi izvēlēti augi. Aļģes gan ātrāk vai vēlāk uzrodas, bet šo procesu palēnina strūklakas. Jebkurā gadījumā nelielu dīķi nepieciešams tīrīt vismaz reizi mēnesī.

Dīķa krastos sakrājas organiskās vielas – koku un krūmu saknes, lapas, zāles, kas veicina aizaugšanu. Saknes jānogriež un jāaizvāc, lapas jāizgrābj ar grābekli vai dakšām. Dīķa vidu var tīrīt, iebraucot ar plostu, šai vajadzībai noder arī dažādi mehānismi, ieskaitot jau minēto biofiltru.

Svarīga dīķa malā ir ūdens ņemšanas vieta ugunsgrēka gadījumā. Tai jābūt ērti piebraucamai jebkuros laika apstākļos. Vislabāk līdzās noder grodu aka, kas savienota ar dīķi.

 

Raksts publicēts laikrakstā  Latvijas Avīze  28.07.2008
Konsultēja:
Jaunbērzi AF projektu vadītāja Anita Albrante